Grāfa Borha dzimtas kapeņu kapela ir pati savdabīgākā būve Varakļānos. Īpatnēja un reizē pievilcīga ar formu klasisko skaidrību, ar svinīgo pacēlumu nelielā pakalnā, kas īpaši uzbērts. Šīs celtnes attēls nereti izmantots kā Varakļānu pilsētas simbols.

Celtnes veidu iedvesmojis viens no pasaules arhitektūras dižākajiem paraugiem – Romas panteons. Būves apjomi ļoti vienkārši, atgādinot cilindru ar tajā iegremdētu lodi. Jumta kupola puslode atkārto debess velves ritmu, tā saplūstot kopējā skanējumā ar Visumu. Nepārtrauktā kapelas sienas lokveida līnija sasaucas ar laika rites nebeidazmību.

Kapelas pamati bija iemūrēti jau pirms trīsdesmit gadiem, līdz, vecajam grāfam nomirstot, celtni vajadzēja steidzīgi pabeigt (1814). Kad grāfa mirstīgās atliekas no katoļu kapsētas bija pārapbedītas kapelas kriptā,  no mājas kapelas pilī šurp pārnesa sv. Viktora – romiešu leģionārā, pirmskristīgo mocekļa – pīšļus, ko ievietoja kapelas altārī. Daudzu svēto debesu aizbildņu vidū, arī leģionāriem bija savs patrons. Tūdaļ te sāka darboties katoļu draudze, kurai koka baznīca pirms vairākiem gadiem bija nodegusi. Tādēļ vēlākos laikos kapelu tautā dēvēja par Veco baznīcu. Iespējams, no tiem laikiem veco ļaužu nostāstos bija saglabājušās atmiņas par reliģisku mistēriju uzdevumiem. Tos varētu būt sarīkojuši Borhu atbalstītās jezuītu misijas tēvi. Uzdevumu skatuvei izmantots kapelas portiks. Uz tā- jumtiņā reizēm bijuši izvietoti enģeļi, bet no apkārtējo namu jumtiem rēgojušies velni.

Vieglā portika piebūve ar kāpnēm, kolonnām un jumtiņu līdzsvaro celtnes kopējo, nedaudz smagnējo raksturu.

Kriptā apglabāto grāfa Mihaela un Eleonoras Borhu kapenes vēstures tumšajos laikos atkārtoti postītas. Tas sācies jau deviņpadsmitajā gadsimtā, kad kapi apgānīti, it kā meklējot tajos paslēptus poļu dumpinieku ieročus. Vēlāk pieredzēti atkārtoti aizkapa miera traucējumi, reizēm īsti šaušalīgā veidā.

Melnas dienas piedzīvojusi arī pati kapela, par mata tiesu izglābdamās no pārvēršanas drupās. 20. gs. 60. gados draudzei atsavinātajā celtnē tikuši glabāti kolhoza graudi, pazemes telpās saimniekojuši vandāļi un dzērāji. Līdzko sācis tecēt jumts, celtne pamesta likteņa varā. Kā valsts nozīmes arhitektūras piemineklim, tai iedalīja līdzekļus remontam, taču neizdarības dēļ tie netika apgūti. Atkārtoti bija jāpūlas panākt finansējuma atjaunošanu, līdz trešajā mēģinājumā varakļānieši sasparojās paglābt no zudības savu skaistāko arhitektūras pieminekli. Zinot, ka, tāpat kā citām kupolveida celtnēm, arī Varakļānu kapelas iekšpusei ir raksturīgs īpašs starojums.      

 .